The Tablet, 2010. g. februāris

Kapella

Kādā ziemas rītā Londonā es piedalījos brokastu diskusijā, kur tika apspriesta globālā ekonomika. Laika apstākļu prognoze bija slikta, taču siltajā un elegantajā starptautisko sakaru centra istabā Svētā Džeimsa skvērā bija sapulcējusies elitāra to cilvēku grupa, kas cenšas palūkoties tālākā nākotnē. Bez manis tur bija cilvēki, kuri to, kur virzās šī pasaule, analizē no žurnālistikas, ekonomikas, finanšu un uzņēmējdarbības aspekta. Viņi vēlējās pārbaudīt un padziļināt savu pārliecību, klausoties vieslektoru (manu labu draugu un profesionāli savā jomā) un iepazīstot viņa plašo un detalizēto redzējumu caur savu ietekmi pasaules bankas darbībā.

Šie cilvēki bija nevis politiskie aģitatori, bet gan konsultanti globālās ekonomikas jautājumos – citiem vārdiem, tie, kas informē lēmumu pieņēmējus. Viņi runāja mierīgi, bez demagoģijas. Viņi piedāvāja divas vai trīs iespējamās teorijas un skaidroja, kurai būtu jādod priekšroka, ja nāktos izvēlēties. Taču viņi apzinājās savas informētības robežas, un likās, ka viņiem nav nepieciešamas politiķiem raksturīgās vārdu spēles un apkārtējo maldināšana savās interesēs. Arī investoriem raksturīgais mērķis gūt pēc iespējas lielāku labumu viņus, šķiet, neietekmēja. Viņiem nebija jāpanāk konkrēts sabiedrības viedoklis un viņiem nebija jāgatavojas vēlēšanām.

Mēs runājām par krīzi mierīgi un atslābināti. Diskusijas dalībniekiem piemita tāda pārliecināta pieticība, kas ir raksturīga ekspertiem, kurus fascinē pati pētāmā tēma – gluži kā galdnieks ir koncentrējies uz savu darbu, nevis uz to, kam tiks pārdots galds, ko viņš darina. Telpā valdīja akadēmiskas precizitātes, savaldības un laipnības gaisotne. Visi apzinājās, ka krīzei nav viena skaidrojuma vai viegla risinājuma. Te kļuva skaidrs, ka ķīnieši nebija „aizmukuši” no Kopenhāgenas samita par klimata izmaiņām sava egoisma dēļ. Vienkārši viņu primārais un kaislīgākais sociālais mērķis bija viņu pašu rūgtās nabadzības izskaušana, tāpēc nekas nedrīkstēja traucēt šī steidzamā mērķa sasniegšanai – pat ne klimata izmaiņas. Tāpēc pat šādā līmenī izvēle vienmēr ir morāla – interešu konflikts starp paša ģimeni un citu vajadzībām ir dilemma, ko var atrisināt tikai gudrie un drosmīgie. Ja jūsu paša bērns un svešs bērns abi lūdz ēdienu, kuru jūs pabarosiet pirmo?

Iespējams, šādu rīta diskusiju secinājumi galu galā ietekmēja cenu kafijai, kuru mēs vēlāk iedzērām ar draugu, kā arī kafijas importa vietu un to, cik daudz naudas poļu viesmīle, kura mūs apkalpoja, varēja aizsūtīt uz mājām savai ģimenei. Lai gan tā sākumā varētu likties, lielās un spožās ekspertu abstrakcijas nav gluži „no citas pasaules”. Šādu domātāju apzinīguma pakāpe, garīgā modrība un personiskā vienotība ietekmē to cilvēku dzīves, kuriem kafijas un sabiedriskā transporta cena, kā arī minimālās algas lielums ir ikdienas rūpes. Taču, kad mans draugs runāja par pasaules banku sistēmas neveiksmīgajiem centieniem pārveidoties pēc pēdējo gadu bēdīgajiem notikumiem, man likās, ka es varu saklausīt jūtīguma noti, kas atspoguļoja kontemplatīvu patiesības pieredzi, nevis vienkārši uz statistikas datiem balstītu apgalvojumu. Galu galā, varbūt tieši šīs smalkās pieredzētās patiesības nianses iezīmē datu interpretāciju un rezultātā nosaka, vai pasaule ir vairāk vai mazāk godīga vieta pēc mūsu padarītā darba.

Mana īsā tikšanās ar globālās ekonomikas ekspertiem un ekspertēm lika man aizdomāties par attālumu starp varenajiem un „mazajiem”. Cik trausls liekas šis sāpīgais bezdibenis starp Lācaru un bagātnieku, kas redzams jau pirmo cilvēces apmetņu arheoloģijā un atspoguļojas jebkuras mūsdienu pilsētas māju cenā.

Pēkšņi es atminējos savu vizīti kādā attālā pagastā Kvīnslendas lauku apgabalā, kur viss bija pēkšņi sazaļojis pēc stipra lietus. Es biju kopā ar neparasti pastorālu bīskapu Braienu Hīnanu, kuru visās draudzēs, kuras mēs apbraukājām ar automašīnu daudzu simtu kilometru attālumā, silti uzrunāja par Tēvu. Kalnrūpniecības pilsētiņā Kapellā mēs kristījām četrus mēnešus veco Jonu, bet ceļā runājām par baznīcu.

Cik gan tālas likās Vatikāna ķildas šīm vienkāršajām kristiešu kopienām! Tāds pats bezdibenis, tādas pašas endēmiskas un sāpīgas netaisnības ir sastopamas arī baznīcā. Šajā aspektā baznīca arī ir tikai vēl viena pasaules daļa, vēl viena globālā institūcija. Taču es arī jutu – es cerēju –, kad Jona atvēra savas actiņas, ūdenim plūstot pāri viņa galvai, ka mēs varam būt liecinieki (lai gan neregulāri un mazā mērā) – šis senais bezdibenis starp cilvēciskajām būtnēm, kas izraisa cilvēces lielākās neveiksmes, ir pārvarams. Nekas to neparāda labāk par Kristu, kas ir tilts starp bagātajiem un nabagajiem, starp varenajiem un pakļautajiem, starp profesoriem un traktora vadītājiem. Un baznīca patiesībā arī ir tikai viņš, kurš ir šis tilts.

Laurence Freeman OSB

No angļu valodas tulkoja Jūlija Garkuša.

Teksts angļu valodā.