Latvijas Kristīgas Meditācijas kopiena

Kristīgā Meditācija

John Main OSB

Dzīve Gara dimensijā ir mistērija, kas iesakņojusies esības priekā. Lūgšanas brīnišķais skaistums ir tas, ka mūsu sirds atvēršanās ir tikpat dabiska kā zieda atvēršanās. Lai ļautu ziedam atvērties un ziedēt, tam vienkārši ir jāļauj būt, tātad, ja mēs vienkārši esam, ja mēs kļūstam un paliekam mierīgi un klusi, mūsu sirds var tikai atvērties; Gars var tikai ielīt visā mūsu būtnē. Tieši tāpēc mēs esam radīti. Kontemplatīvajā lūgšanā mēs tiecamies kļūt par būtni, par kādu mēs esam aicināti būt, nedomājot par Dievu, bet esot ar Dievu. Vienkārši būt ar Dievu nozīmē būt par personu, par kādu Dievs mūs aicina.

Džons Meins OSB

The Tablet, 2010. g. marts

Čīle

„Sūtiet mums lūgšanas! Un vairāk karavīru...” Vairums no mums nekad nenokļūs situācijā, kad sabrūk sociālā infrastruktūra, liekot mums šādiem vārdiem saukt pēc palīdzības portālā Facebook – pēdējā līdzeklī saziņai ar ārējo pasauli. Ar pasauli, kas pēkšņi ir kļuvusi biedējoši tāla no traģēdijas, kas negaidīti ir mūs piemeklējusi un izolējusi.
Mēs visi zinām, bet izvēlamies neatcerēties (un tas ir saprotams), cik dzīve patiesībā ir trausla. Vien dažos mirkļos mūsu drošības sajūta, dzīves organizācija un plāni var izgaist kā nebijuši, un tā vietā, lai domātu, kā izkārtot zobārsta apmeklējumu, lai paspētu uz visām sanāksmēm, mēs attopamies, drudžaini lūkodamies pilnīgā haosā. Tas prasīja tikai 120 sekundes laika, lai šādi notiktu ar Čīles iedzīvotājiem, kad tektoniskās plātnes pārbīdījās un izraisīja zemestrīci, kas pašlaik tiek uzskatīta par lielāko pasaulē, bet drīz pēc tam – arī desmit metrus augstus cunami viļņus, kas triecās pret krastu.
Tiklīdz es dzirdēju šīs ziņas, es centos sazināties ar mūsu nacionālo koordinatori Mariju Rosu, kura dzīvo Konsepsjonā – valsts otrā lielākajā pilsētā, kas atradās tuvu epicentram. Manu ziņu portālā Facebook viņa saņēma tikai šodien, un tas tiešām izraisa neomulīgas sajūtas.
„Šeit ir pilnīgs haoss! Cilvēkiem ir ieroči, un, kad paliek tumšs, viņi izlaupa mājokļus. Pagājušonakt mūsu kaimiņi aizsargāja mūs... mūsu mājas – tas ir šausmīgi! Nav ne elektrības, ne ūdens, ne pārtikas!
Lūdziet par mums! Pa nakti mums ir jāuzrauga ielas, lai laupītāji neiekļūst mūsu mājās. Tas ir vēl ļaunāk par zemestrīci vai cunami! Tik daudz pārdzīvojumu! Atkarībā no tā, kas notiks šodien un vai man izdosies sadabūt degvielu, es ar bērniem došos uz Santjago.”
Liekas, ka vienīgais, kas var būt sliktāks par šāda mēroga dabas katastrofu, ir sabiedrības cilvēcīgo normu, kuru dēļ mēs esam pelnījuši saukties par civilizāciju, sabrukums. Cik viegli mēs iedomājamies, ka civilizācija ir sasniegta! Tomēr tikpat viegli mums tā apnīk vai mēs to pazaudējam, nonākot aci pret aci ar bailēm, ko pamodina pirmatnīgais pašsaglabāšanās instinkts. Un vairāk par bailēm nomirt vai zaudēt kādu ķermeņa locekli šausmina skats, kā cilvēkus, kuriem mēs vēl vakar mierīgi gājām garām uz ielas, tagad pārņem vardarbība un nežēlība. Un, tā kā šīs īpašības nav viņiem raksturīgas, viņi liekas sveši ne vien mums, bet arī paši sev. Liekas, ka cīņa par pašsaglabāšanos paceļas no paslēptās pirmcilvēciskās tieksmes izdzīvot par katru cenu – tieksmes, kas ir tikpat milzīga kā absolūtais haoss. Un nav jāvaino haoss mums apkārt, jo šis haoss ir mūsos. Izdzīvošanas instinkts var apslāpēt mūsu spēju ziedoties un just līdzi un var pakārtot visas sociālās attiecības un citu vajadzības haosā nonākušā cilvēka vajadzībām.
Tomēr mūsu reakcija uz nelaimēm ir neparedzama. Kad pirms pāris gadiem Kvebekā un vairākās Ziemeļamerikas austrumu piekrastes daļās ziemas vidū uz vairākām dienām pārtrūka elektrības piegāde, Kanādas valdība nosūtīja uz turieni karavīrus un izsauca papildspēkus. Viņi gatavojās sociālajam haosam, taču tas tā arī nenotika. Es dzirdēju, ka Monreālā daudzi māju īpašnieki organizēja ielu kopienas, kuras dalījās ar pārtiku un rūpējās par vecajiem un slimajiem cilvēkiem. Karavīri sēdēja un gaidīja lūzuma punktu cilvēku uzvedībā, bet tas tika novērsts, pateicoties kopīgajam cilvēcīgumam. Protams, tas nenozīmē, ka kanādieši ir labāki par Čīles iedzīvotājiem, un es esmu pārliecināts, ka mēs vēl dzirdēsim par varonīgu un nesavtīgu cilvēku rīcību Čīlē, kas ar uzviju kompensēs visus izlaupīšanas un vandalisma gadījumus Konsepsjonā. Bet te nav runas par kaut kādu nacionālo tikumisko īpašību sarakstu. No tādiem piemēriem kā divpadsmit gadu ilgais nacistu barbarisms, Sabiedroto spēku veiktā Drēzdenes bombardēšana vai pēc vairākām desmitgadēm notikušais Sarajevas aplenkums un Srebrenicas slaktiņš ir skaidrs, ka haoss var iestāties jebkur – tikpat neparedzami kā dabas katastrofas, no kurām mēs tā baidāmies. Šī neparedzamība tikai liek dzīvībai izskatīties vēl trauslākai.

„Paldies,” paspēja uzrakstīt Marija Rosa, pirms viņas datora baterija izlādējās, „es turos tikai tāpēc, ka jūtu mūsu vienotību lūgšanā. Mīlu jūs visus!” Lūgšana dažiem var likties tikai kā tāds psiholoģisks palīgs – atbalsts, kad krīze ir atņēmusi visu drošību. Taču citiem tā ir reāls spēks. Ne jau maģisks, kas varētu atbīdīt tektoniskās plātnes atpakaļ vai atgriezt cunami atpakaļ jūrā, bet ticības radīta apzināšanās, spēja saskatīt neredzamo. Šī sapratne bieži kļūst izteiktāka krīzes situācijās nekā drošajā ikdienā un laicīgajos sarežģījumos un problēmās. Lūgšana nozīmē zināšanas. Pat visļaunākajos brīžos mēs varam zināt, ka, par spīti šausmām un izolētībai, mēs esam dievišķās kārtības daļa, un to nevar aprīt nekāds haoss. No šīs apziņas negaidīti rodas vārds mīlestība. Tas apzīmē kaut ko, kam nav iespējams atrast piemērotāku vārdu un kas iegūst tādu nozīmi, kas maina nozīmi visam. Ar mīlestību,

Laurence Freeman OSB

No angļu valodas tulkoja Jūlija Garkuša.

Teksts angļu valodā.

Informācija par zemestrīci Čīles Republikā.